Chicken Belleville

Bet pirms tas sāksies…

Pēc dažām dienām būs klāt jauns gads. Jaunas, unikālas, neatkārtojamas 365 dienas. Tādas nekad vairs nebūs – ar skaitli 2010 galā. Tērē tās prātīgi.

RIMI veikalā tu esi nopircis Lielo, dzelteno labdarības kalendāru (to, par kuru vakaros stāsta TV3) un jau avansā jūties mazliet gandarīts par nākamo gadu. Viens mazs un vērtīgs darbiņš padarīts – Tava ziedotā nauda palīdzēs mazajiem slimniekiem vienīgajā bērnu slimnīcā šajā valstī.

Tu piekarini kalendāru pie sienas, paņem rokās dzeltenās uzlīmītes un sāc domāt, kādu vēl tādu labu izdarīt pašam sev, savai ģimenei, savai ielai, skolai, draugiem, kaimiņiem un… Un nejauši secini, ka katrs labais darbs ir domāts tev pašam, jo tas esi tu, kurš kļūst Lielāks līdz ar katru paveikto darbu, kas padara šo pasauli labāku.

. . .

Bet pirms kalendārs nonāca RIMI veikalos, bariņš brīvprātīgo no Twittersfēras kustības Lielie bērnu slimnīcai gandrīz nedēļu vakara un nakts stundas pavadīja tipogrāfijas telpās, šķirojot nule kā sadrukāto kalendāru…

Bet pirms tam McĀbols tipogrāfijas mašīnas laida pasaulē tūkstošiem lokšņu ar kalendāra lapām un mazajām, dzeltenajām uzlīmītēm. Kalendāra krustmātes – @Limbuka, @Ilona_Vaivade_ un @Wagneeze – tobrīd aizmirsa ceļu uz mājām pavisam…

Bet pirms tam māksliniece Ieva Semule piemērīja zīmējumu ietērpus Gata fotodarbiem, līdz tika atrasts labākais. Vēl mazliet pieslīpēti teksti un pēc vairāku nedēļu darba kalendāra makets beidzot bija gatavs…

Bet pirms tam Gata Rozenfelda fotostudijā f64 mazā Līva Klēģere un Ēriks Homka cītīgi sapņoja par lieliem darbiem. Un to, ko izsapņoja, to arī paveica…

Bet pirms tam Twittersfēra un Draugiem.lv pārvērtās par talantu aģentūru – tika meklēti modeļi topošajam labdarības kalendāram…

Bet pirms tam zibenīgi tapa skice izvēlētajai kalendāra idejai, ar ko praktiķiem doties pie lielajiem cilvēkiem lielajos veikalos, kamēr radošie ķeras pie idejas piepildīšanas dzīvē…

Bet pirms tam e-pastos plosījās virtuāla „prāta vētra”: kādam būs būt Lielo kalendāram?…

Bet pirms tam bija viena vēstule…

Bet pirms tam bija darba dienas vakars McĀbols tipogrāfijā ar Vilni, Ģirtu, Inesi, vīnu un sarunām par to, kā kļūt lieliem – palīdzēt bērniem slimnīcā.

Jā, tā tas bija.

www.lielie.lv

Priecīgus Ziemassvētkus!

Prāga. 2008. gada oktobris.

Runājot par dievbijību, pats galvenais ir tas, lai cilvēkam būtu pareizs priekšstats par dieviem. Cilvēkam ir jāzina, ka dievi ir, ka viņi virza pasauli labi un pareizi, ka viņi ir lēmuši, lai tu viņiem paklausi un samierinies ar visu, kas notiek, kā arī labprāt un ar pārliecību seko viņu lēmumam, jo tas izriet no labākiem nodomiem.

Tādējādi tu nekad dieviem nepārmetīsi un neapvainosi viņus, ka viņi nerūpējas par tevi. Bet tas viss ir iespējams tikai tad, kad tu labā un ļaunā jēdzienus atšķirsi no visa, kas nav mūsu varā, un nesāksi meklēt tos tikai tajā, kas patiešām ir mūsu varā.

Jo, kamēr tu kādu no tiem uzskati par labumu vai ļaunumu, tev neizbēgami vajag izteikt pārmetumus vaininiekiem un ienīst tos, ja tu neesi sasniedzis visu, pēc kā tu esi tiecies, vai tev atgadījies kaut kas tāds, ko tu neesi vēlējies. Jo katra dzīva radība pēc savas iedabas tiecas vairīties no visa, kas tai liekas kaitīgs, turpretim visu, kas tai liekas derīgs kopā ar pašiem cēloņiem, tā tiecas iekārot un apbrīnot.

Epiktēts, grieķu filozofs (55.-135. g.m.ē.) Fragments no grāmatas Epiktēts. Rokasgrāmata. Izdevniecība Zvaigzne, 2009.

Tenisona apskaidrība

Pavasaris. Lumbini ciemats Nepālā. Ieeja Maya Devi templī – vietā, kur dzimis Buda. Nejaušība uz celiņa flīzēm veido latvietim vien izprotamu vārdu un jēgas spēli.

Tas notika pirms gadiem desmit ar krietnu plusiņu. Kādā darba dienas vakarā teātra režisors un pedagogs Modris Tenisons, kurš tobrīd ar savu radošo prātu palīdzēja jaunajai radiostacijai Super FM, veda mani savā auto no Bezdelīgu ielas pāri Vanšu tiltam. Viņš stāstīja par nesenu notikumu – studenti viņu bija uzaicinājuši uz savu darbu skati.

Tenisona kungs sēdēja starp skatītājiem priekšējās krēslu rindās un drīz vien viņu pārņēma stindzinoša doma: „Vai tiešām es to esmu viņiem mācījis? Vai tā viņi to ir sapratuši?” Vakars bija sabojāts un prāts – nemierīgs. Taču tad pēkšņi kaut kas mainījās. „Es sapratu,” teica Tenisona kungs: „Ka tajā brīdī skatījos ar acīm, kas gaida to, ko grib redzēt, nevis ar acīm, kuras redz to, ko tām rāda.”

Tajā brīdī tapu apskaidrots. Un šī ir viena no retajām apskaidrības reizēm, kuras pēdas joprojām ir palikušas. Paldies Jums, Tenisona kungs.

(Pievienotā) dzīves vērtība

Taizemes aģentūras Ogilvy & Mather Bangkok darbs, kas festivālā Spikes Asia ieguva galveno balvu televīzijas reklāmu kategorijā. Darbs, kura sniegtā ziņa ir tālu ārpus un augstu virs jebkādām kategorijām. Jebkādām, izņemot pašu svarīgāko.

. . .

Neesmu uzrakstījis ne rindiņas par vislielāko atvasaras kustību, kas vienas diennakts laikā dzimusi tepat – Latvijas internetā. Un joprojām nezinu, ko un kā par to pastāstīt. Visa kā ir tik daudz – gan emociju, gan darbu, gan brīnuma. Bet es gribu, lai arī Tu pievienojies un palīdzi www.lielie.lv.

Es sevi nedzirdu

Apbrīnojami, ar kādu vieglumu var pateikt nopietnas domas.

Režisores Ilzes Kungas un Domino BBDO bijušā kolēģa, scenārista Ivo Brieža darbs, kas tapa pirms diviem gadiem, lai piedalītos pirmajā Future Shorts un Swedbank organizētajā īsfilmu konkursā Latvijas autoriem. Joprojām neticami smalki, viegli un par būtisko. Paldies jums par to!

Čehi. Ceturtais stāsts: Ježíšek

Čehu nācija, līdzīgi kā mēs, ir piedzīvojusi gan Padomju, gan Rietumu nospiedošo ietekmi. Ne tikai politikā, bet arī kultūrā. Ziemassvētkos katrs čehs jau izsenis zina, ka dāvanas pie eglītes sagādā nevis Дед Мороз, Sniegavīrs vai Santa Claus, bet Ježíšek – Jēzus bērniņš. Padomju laiki valstī tika veiksmīgi pārdzīvoti un neviens čehs šobrīd nesaista gada nogales svētkus ar Salaveča vai Sniegbaltītes tēliem, kaut arī katru gadu Ziemassvētkos televīzija demonstrē vecu krievu pasaku filmu Морозко, ko čehi skatās ar lielu sajūsmu un  nostaļģiju. Līdzīgi kā mēs ģeniālo Ирония Судьбы, или С легким паром!

Taču rietumnieciskais Santaklauss ir gluži cits stāsts, jo… to ir vieglāk pārdot! Santaklausu var gaumīgi ielikt veikalu skatlogos, atlaižu reklāmās un apsēdināt blakus eglītēm tirdzniecības centros. Tradicionālais čehu Ježíšek, savukārt, ir tīrs iztēles auglis. Kaut teorētiski visi zina, ka Ježišeks ir Dāvida un Marijas dēls, bērnudārzā katrs bērns zīmē savu interpretāciju par to, kāds izskatās Ježišeks. Viņam nav konkrēta tēla, konkrētu atribūtu. Viņš ir komerciāli „neizdevīgs“, tādēļ vairāk apdraudēts.

Lai aizstāvētu savas tautas tradīcijas pret Rietumu ietekmi, Čehijas Creative Copywriters Club un citi brīvprātīgie no dažādām reklāmas aģentūrām jau vairākus gadus rīko Anti-Santa akcijas. Pērnā gada 19. decembrī, pateicoties vairākiem reklāmas aģentūras Mark BBDO radošajiem prātiem, Prāgas centrā notika jau otrais gājiens, kura laikā Santa Klauss tika ievietots miskastē un nogādāts centrālajā Ziemassvētku tirgus laukumā. Facebook lapa ar akcijas aicinājumu nedēļas laikā sasniedza 250 domubiedru skaitu. Pats gājiens tika demonstrēts lielāko televīzijas kanālu ziņās un nedēļas notikumu apskatos.

Čehi. Trešais stāsts: Radio Wave

2008. gada oktobrī Prāgas radiostacija Radio Wave atskaņoja britu grupas Primal Scream dziesmu Swastika Eyes. Čehu radio padome, kas ir šīs radiostacijas dibinātāji, apsūdzēja Radio Wave nacisma propogandā. Čehu radio programmu direktors Rudolfs Medeks masu medijiem paziņoja, ka: „Manā skatījumā šī minoritāte (Radio Wave klausītāji) nepārstāv mūsu nācijas nākotni,“ un radiostaciju nolēma slēgt. Vienas dziesmas nepareizas interpretācijas dēļ.

Tad radio aizstāvības cīņā iesaistījās mūziķi un konkurenti. 11. novembrī vienā no Prāgas centrālajiem mūzikas klubiem – Lucerna – tika sarīkots bezmaksas koncerts We Are Not Future Of This Nation ar vairāku populāru pašmāju grupu piedalīšanos, savukārt konkurentu radiostacijas vismaz reizi dienā atskaņoja ēterā „nekorekto“ Primal Scream dziesmu. Pēc nedēļas Čehu radio padome atzina, ka ir noticis pārpratums un atsauca apsūdzbu pret Radio Wave.